Original subtitles

Masai Mara kalnāji Kenijā

ir pilni ar lieliem antilopes gnu un zebru ganāmpulkiem.

To skaits ir simtos tūkstošos.

Šie zālēdāji un citi dzīvnieki

nodrošina uzturu daudziem plēsējiem.

Tai skaitā arī visapdraudētākajai sugai - gepardiem.

Kaķiem netrūkst medījumu.

Tas nodrošina, ka lauvas te var izdzīvot un plaukt.

Bet pat barības ķēdes virsotnē

dzīve savannā var būt grūtāka nekā izskatās.

Dabas vidienē rītausma ir maģisks brīdis.

Rīta vēsumā topi nokrata miedziņu.

Dažas ir aktīvākas ar draudzīgu skrējienu.

Vai šī enerģija ir veids, kā svin nodzīvotu vēl vienu dienu?

Šai lauvu ģimenei rīts ir saspringtāks.

Doa, bara dominējošais tēviņš

ir apvainojies uz mātīti, jo viņa atteica pārošanos.

Viņš atriebjas un izprovocē viņu, aiztiekot viņu medījumu.

Viņa varbūt pieņem padevīgo attieksmi, bet nekas nepalīdz.

Tā ir stingra mācība. Nenovēršot skatienu no viņas,

Doa kārtīgi izbauda gardo maitu viņas priekšā.

Lauvas mazulis grib viņu mierināt, bet tā ir laika izšķiešana.

Lauvenei būs jāgaida, kad tēviņš nomierināsies.

Pavisam netālu atrodas plankumainās hiēnas.

Viņu mājas ir tuneļu tīkls, kurus oriģināli izraka kārpcūkas.

Jaunākās hiēnas dodas lejā pie mazākā brīdinājuma.

Vai arī tad, kad liek māte.

Hiēnu mazuļiem interesē viss.

Drīz viņi izlien no citas ieejas.

Bet viņiem pavēl iet atpakaļ.

Audzināt hiēnas ir nopietna lieta.

Tiem, kurus neklausa, parauj aiz auss.

Klanu vada dominējoša mātīte.

Karaliene, kurai palīdz viņas pēcnācējas.

Kā kaķiem, hiēnās arī spēj izrādīt maigumu.

Pārošanā un dzimšanā nav nekādas sezonalitātes.

Dažāda vecuma mazuļi no dažādām mammām spēlējas kopā.

Drīz viņi iemācīsies savu rangu.

To noteiks viņu mātes vieta hierarhijā.

Viņi piedzimst ar zobiem,

bet jaunās hiēnas neēd gaļu līdz 8 mēnešu vecumam.

Dažreiz tas nozīmē, ka jācīnās pret saviem brāļiem un māsām.

Lai izdzīvotu, jau no agra vecuma sevi ir jāaizstāv.

Pieaugušām hiēnām dienā vajag 2 līdz 4 kg gaļas.

Vieglākais veids, kā izdzīvot ir maitas. Piemēram, kā šī žirafe.

Bet viņām jācīnās ar grifiem, zemāka ranga hiēnām un citiem traucētājiem.

Melnmuguras šakālim ir jāgaida sava kārta.

Grifiem arī jāgaida, lai arī tika iztraucēta viņu maltīte.

Samierinājušies, ka būs jāiztiek ar pārpalikumiem.

Hiēnas atstāj maitu, bet nekad daudz nav palicis.

Augstāk kalnā, šis mazais topi, kurš piedzima no rīta,

vēl mācās, kā paēst.

Stāvēt uz 4 kājām jau tā ir grūti.

Un vēl jāsaliek kakls, lai tiktu pie mātes piena.

Masai Mara rezervuāru šķērso vairākas upes.

Tās veido aizas, kur var paslēpties dzīvnieki.

Kā šī lauvene ar diviem mazuļiem,

kuri ir atdalījušies no pārējā bara.

Bet kāpēc viņa te atnāca?

Izskatās, ka viens no mazuļiem cenšas to uzzināt.

Atbilde ir aizas dibenā.

Lauvene ieradās pievienoties vienai no māsām,

kura arī ir atdalījusies no pārējā bara.

Mazuļiem interesē viņas slēptuve un skaņas, kas no tās nāk.

Nebūtu gudri nākt vēl tuvāk.

Lauvenei pirms 6 nedēļām piedzimuši 3 mazuļi.

Viņa par viņiem rūpējas un tur drošībā.

Vecākajiem mazuļiem fascinē viņu brālēni un māsīcas.

Viņi pirmo reizi dodas prom no sava patvēruma.

Atklāt pasauli ir vilinoši.

Tā kā nevar tikt tuvāk no patvēruma malām,

vecākie mazuļi izmēģina citu pieeju.

Vai nebūtu jautri paspēlēties ar mazajiem brālēniem un māsīcām?

Bet mātīte neizlaiž no skatiena.

Mazulīši tikai grib palikt pie mammas, kura viņus baro.

Vecākajiem mazuļiem nāksies pagaidīt vēl pāris dienas,

pirms varēs spēlēties ar radiem.

Kad mazuļiem būs 2 mēneši, viņu mamma atgriezīsies zālājos

un iepazīstinās viņus ar pārējo baru.

Bet viņi vēl ir par jaunu.

Draud briesmas, ka viņus varētu apēst citi tēviņi,

kuri pēc tam pārotos ar viņu māti.

Tāpēc lauvenes kādu laiku dzīvo vienas.

Ik pa laikam pārvieto mazuļus, lai izvairītos no plēsējiem.

Garajos pārgājienos vai šķērsojot sarežģītas vietas,

lauvenes nes mazuļus mutē.

Pa vienam. Uzmanoties, lai nenodarītu pāri.

Varbūt nav patīkams veids ceļošanai, bet vismaz nav nogurdinoši.

Agrā rīta lietus zemi padara slapju.

Tas iedrošina Lorianu - leopardu, kurai vārdu devuši parka sargi,

un viņas 7 mēnešu vecajo mazuli, pamest krūmus un doties zālē.

Viņi dodas uz purvājiem, kur lietus piegādājis svaigu ūdeni.

Tā ir laba vieta, kur medīt zālēdājus, kuri ierodas padzerties.

Pēc mazākās atdalīšanās no mātes,

leoparda mazulis ap viņu berzējas.

Visās kaķu sugās,

mīļošanās un citi patikas izrādīšanas veidi ir svarīga lieta

starp mazuļiem un viņu māti.

Bet tas nenozīmē, ka mazulis ik pa laikam aizies kaut kur nostāk.

Bet viņa māte vienmēr zina, kur viņš ir.

Mazais šakālis atstāj savu migu.

Agrāk tā bija pazemes termītu ligzda.

Viņam un brāļiem, un māsām ir divi mēneši.

Vecāki ir devušies medībās. Šakāļu mazuļi paliek migas tuvumā.

Viņi uzēd uzkodas, kamēr gaida sātīgāku maltīti.

Pati patīkamākā lieta gan ir gozēšanās rīta saulītē.

Šakāļu metienā vienmēr kāds mazulis ir agresīvāks par pārējiem.

Viņš parasti ir pirmais, kurš pamet ģimeni,

kad sasniegts gada vecuma.

Bet pagaidām

viņi visi gaida, kad atgriezīsies vecāki ar maltīti.

Viņu māte medī.

Viņa izlēmusi uzbrukt pieaugušai Tomsona gazelei.

Iespaidīgs medījums šakālim.

Bet šī gazele ir cietusi. Viņa izlēmusi to izmantot.

Viņas metode ir uzmākties gazelei, lai tā nogurst.

Zālēdāju baros tā notiek biezi.

Citi bara dalībnieki novēro, bet neiesaistās.

Tā ir gļēvulība vai savtīgums?

Vai vienkārši tāpēc, ka zina, ka tādi ir dabas likumi?

Mazajiem šakāļiem laiks liekas par ilgu.

Viņu vēderiņi sauc pēc ēdiena.

Par laimi, viņus māte steidzas mājās.

Būtu pārāk bīstami, lai vestu mazuļus pie gazeles līķa.

Tā ir arī pārāk smaga, lai vilktu uz alu.

Viņa nes gaļu savā vēderā.

Tas ir labākais veids, kā izvairīties, lai pa ceļam no nenozog.

Tad viņai tā tikai jāatvemj.

Šakāļu tēviņš arī bija medībās. Viņš arī atgriežas ar ēdienu.

Bet izsalkušie mazuļi prasa vēl un vēl.

Kad veikuši visus vecāku pienākumus,

šakāļu mātīte un tēviņš var pavadīt laiku kopā.

Šajā laikā arī Loriana cenšas pabarot savus mazuļus.

Viņa ir uzmetusi acis impalu baram.

Viņa ir lēnāka nekā gepards.

Viņa medī, pielavoties pie medījuma. Pēc iespējas uzmanīgāk

un saplūstot ar apkārti.

Jaunai impalai nebija iespējams izbēgt.

Mātīte var vilkt medījumu, kas pat ir smagāks par viņu.

Var to arī uzvilkt kokā, lai to neaiztiktu plēsoņas.

Bet šoreiz Loriana izlēma to paslēpt vecā kārpcūkas alā.

Tas bija nogurdinoši. It īpaši uz beigām.

Tagad viņai jāiet atpakaļ un jāpasauc mazuļi, kuri ir vairāku km attālumā.

Sekojot tikai mātes instinktam,

Loriana dodas ceļā, kas karstajā saulē prasīs stundu.

Šķērsojot zālāju, viņa sastopas ar interesantu biedru.

Šo mazo oribi.

Labi tas, ka mazā antilope

var atpazīt plēsēju uzvedību.

Saprata, ka Loriana tikai šķērso viņas teritoriju.

Tuvojoties slēptuvei, kur atstāja mazuļus,

Loriana viņus sauc ar klepojošo skaņu.

Noslēpies biezoknī leopardu mazulis saspicē ausis.

Beidzot atgriezusies viņa mamma.

Viņš ir ļoti priecīgs, ka atkal satiek mammu.

Pirms viņi sāk ceļu pie medījuma,

Loriana grib atpūsties ēnā.

Mazulis tik ļoti bija noilgojies, ka nevar atstāt viņu mierā.

Viņš kompensē zaudēto laiku un grib spēlēties.

Spēlēšanās izlieto enerģiju.

Tas gatavo viņu medībām un cīņām, kad būs vecāks.

Loriana zina, ka šajā laikā impalas karkass sāks smirdēt.

To varēs atrast un nozagt citi dzīvnieki.

Jābeidz kavēties un laiks doties.

Leoparda mazulis, protams, ka netaisās mierīgi iet blakus mammai.

Loriana paliek modrāka,

kad tuvojas vietai, kur atstāja antilopi.

Viņa apkārtnē neredz plēsējus.

Viņa var pietuvoties alai.

Karkass vēl ir alā. Tā smaka mazulim sagādā prieku.

Viņš paēda steigā.

Bet tā kā nevar mierīgi nosēdēt pat minūti,

viņš atgriežas alā, lai spēlētos ar karkasu.

Kad atkal izlien āra, beidzot izskatās pieēdies.

Pēc ātras nomazgāšanās, viņš paliek mierīgāks.

Viņa mamma beidzot var atpūsties.

Loriana ik pa laikam kaut ko iekož.

Ar laiku ieradīsies maitas putni un hiēnas.

Nav iemesla, lai neizmantotu visu, kad impalai ir.

Kad abi paēduši,

Loriana ar dēlu var kopā pamīļoties.

Mazulim ir daudz veidu, kā viņš izrāda savu mīlestību.

Viņš pie mammas paliks vēl 6 līdz 8 mēnešus.

Tad viņa viņu aizdzīs prom un atstās, lai aizstāvās pats.

Bet pirms tas notiek, viņš šobrīd nesteidzas atrast savu teritoriju.

Lauvenes bieži medī naktī.

Šī ir ļoti izsalkusi,

jo Doa no rīta neļāva ēst.

Viņas plēsoņas instinktu uzjunda netālu esošais gnu bars.

Viņa slēpjas un savā labā izmanto reljefu.

Kā vientuļajai medniecei, viņai jānoķer medījums ar pārsteigumu.

Viņa iekožas gnu rīklē un nožņaudz to.

Vismaz tam paveicās, ka nebija jācieš un nomira ātrā nāvē.

Lauvenei vēl jāaizvelk medījums prom no upes krasta

un jāpasargā no citiem plēsējiem.

Tas nav viegli. 150 kg ar svaigu gaļu.

Tas ir smags darbs, bet būs ēdiens visai ģimenei.

Kad paēdusi pati, viņai pievienojas mazuļi.

Tad ir laiks atpūsties un pārstrādāt iespaidīgo maltīti.

Kā dominējošais tēviņš, Doa ēd pirmais. Šodien viņš nav izsalcis

un ļauj pārējam baram izbaudīt maltīti.

Cīņa pie karkasa jau ir pietiekoša arī bez viņa.

Ūsa pie ūsas. Katra lauva cīnās par daļu maltītes.

Ģimenes saites, kuras sasaista lepnums, neļauj situācijai

iziet no kārtības.

Kamēr radi vēl ēd, mazulim, kurš paēda pirmais, jāspēlējas vienam.

Beidzot izlemj pievienoties viņa tēvs.

Tuvojas cita lauva no bara.

Dominējošais tēviņš nav diez ko laimīgs.

Tēviņu hierarhija tiek saglabāta.

Otra lauva ēdīs tikai tad, kad būs beidzis alfa tēviņš.

Tad ir laiks pārstrādei, sakopties un mīļoties.

Grūstīšanās par ēdienu ir beigusies.

Kad vēdera pilni, mazuļi nav tik dedzīgi.

Barā atkal valda harmonija.

Ir laiks alfa tēviņam iezīmēt savu teritoriju

un aizstāvēt savu likumīgo kundzību.

Un varbūt, tikai varbūt,

šie rēcieni ir lauvas veids, kā izrādīt savu prieku

par vienotību un būšanu vienā barā.

Ziloņiem nav teritorijas, ko aizstāvēt.

Bet tāpat dažreiz ziloņu tēviņi iesaistās

iespaidīgos sparinga mačos.

Viņi necenšas cits citu ievainot, bet tikai izmērīties ar spēku

un izveidot sev vietu hierarhijā.

Cīņa beidzas mierīgi, kad viens no mazuļiem padodas

vai nogurst no cīņas.

Upes ir cīņu vieta par teritoriju.

Jūras ērgļi var doties visur, kur vien vēlas.

Bet nīlzirgi ir ļoti teritoriāli.

Pa dienu nīlzirgu mātītes ūdenī izveido kūniņu,

kas sastāv no harēma ar vairākām mātītēm un viņu mazuļiem.

Viņas sargā dominējošais tēviņš,

kur kontrolē apmēram 200 m no upes.

Dominējošais mazos pacietīs tikai tad, ja tie izrādīs pakļaušanos.

Pirms viņi dodas iekarot paši savu teritoriju,

viņiem jāiegūst spēks un konstanti jātrenējas cīņām.

Dienas beigās viss nomierinās.

Šīs radības varēja atpūsties

un pasargāt sevi no saules. Viņi turējās zem ūdens

un tagad dosies zemē baroties.

Visi dodas uz krastu.

Mātes paņem savus vienīgos mazuļus.

Mazuļu nīlzirgi peld ļoti labi. Tie arī piedzimst zem ūdens.

Kad tie ir uz sausas zemes,

pieaugušie nīlzirgi nav īpaši neaizsargāti no plēsējiem.

To izmērs un 30 cm garie zobi

nozīmē to, ka nav viegls medījums.

Šī lielausu lapsa vakarā pamet savu alu

un dosies medīt mazākas radības.

Nīlzirgi visu dienu pavadīs graužot zāli. Dienā vajag 60 kg zāles.

Servals ir savvaļas kaķis, kas naktī ir jutīgs uz visās skaņām.

Tā lielās ausis sadzird pat mazāko skaņu no mazākajiem grauzējiem.

Servalam tumsā ir arī izdila redze, bet tas paļaujas uz savu dzirdi.

Bet šonakt, vēji, kas pūš pāri Masai Masa kalnājiem,

nepadara visu vieglāku.

Rītausmā, kad dienas dzīvnieki tikko sāk celties,

šī mātīte vēl medī un seko žurkas pēdām.

Viņa nepadosies.

Servals ir veiksmīgākais kaķu mednieks savannā.

Kad viņa noķer medījumu, viņa to uzreiz nenogalina.

Viņa to grib apēst klusā vietiņā.

Bet vispirms viņa ar ēdienu paspēlējas.

Žurkai nav izredžu izbēgt no servela ķepām.

Tā pazūd dažos kumosos.

Servala vēderiņš ir pilns,

bet viņa turpina klaiņot pa garajām zālēm

un kaut ko meklē.

Vispār viņa zāle paslēpa savu mazuli.

Mazulis vēl dzer pienu.

Tas izskaidro, kāpēc mātīte medīja un paēda viena pati.

Bet citos laikos, kad viņa pārvietojas pa teritoriju

no vienas slēptuves uz citu, kaķēns viņai seko kā ēna.

Abi ir uzmanīgi. Jāizvairās, lai nekļūtu par medījumu lieliem kaķiem.

Hiēnām arī bija veiksmīgs rīta medījums.

Viņas nogalināja jaunu antilopes gnu.

Viņas vada svaigā asins smarža.

Viņas ātri apēd un reizē rej, lai netuvotos plēsēji.

Savannā nav viegli ēst medījumu.

It īpaši tad, kad medījumu ierauga lauva.

Hiēnu bars ir pārāk mazs, lai cīnītos pret savannas karali.

Viņas padodas.

Lauvai nekas daudz nav palicis, bet tā tāpat ir bezmaksas maltīte.

Šāda izmēra kaķis trīs pret viens nav nekas.

Agrās rīta stundas ir kritiskas plēsējiem,

kuriem patīk medīt, pirms paceļas temperatūra.

2 gepardi gribētu nosnausties,

bet būs pārāk neaizsargāti, ja pārāk ilgi būs vienā vietā.

Tie ir 4 brāļi no viena metiena.

Viņi ir kopā kopš dzimšanas.

Starp gepardu tēviņiem tas nav neparasti.

Tas tikai palielina medīšanas veiksmi.

Viņi iezīmē kokus, kas savannā ir orientieri.

Oža arī pasaki viņiem par citiem dzīvniekiem tuvumā.

Bet viņiem šobrīd visvairāk interesē gnu bars.

4 brāļi strādā kā vienība un sadala savas lomas.

2 novērš bara uzmanību. 1 nāk no aizmugures

un 4. brālim jāimprovizē.

Gepardiem īsajā zālē nav kur slēpties.

Lai noķertu medījumu, viņi paļaujas tikai uz ātrumu.

Pāris sekunžu laikā viņi noķer gnu.

Bet noticis kas slikts.

Gepardi nevar pabeigt savu maltīti.

Hiēnas to vēroja.

Un zina, ka pat 4 gepardi nemēģinās nosargāt savu medījumu.

Pat mazākais ievainojums viņiem traucētu skriešanas ātrumam.

Tas hiēnām atstāj svaigu medījumu.

Gepardiem būs jāatpūšas. Pēc pāris stundām medīs atkal.

Pa to laiku antilopes gnu būs pabarojis daudzus citus dzīvniekus.

4 brāļi pamet kalnu

vīlušies. Centīsies veiksmi meklēt kaut kur citur.

Augošā hiēnu populācija Masai Mara ir īsta problēma.

Gepardiem paliek arvien grūtāk un grūtāk apēst medījumus.

Tas nozīmē, ka biežāk jāmedī

un nevar iztērēt daudz enerģijas, lai sevi pabarotu.

Vismaz ir daudz upju, kur remdēt slāpes.

Tālāk augštecē atpūšas gepardu mātīte.

Vienīgais iemesls, kāpēc var atpūsties ir tas, ka nav mazuļu.

Viņa var izbaudīt rītu un viņai netraucē neviens mazulis.

Bet pat vientuļai gepardu mātītei ir jāēd.

Viņa apstājas, lai apstrādātu informāciju, ko nes vējš.

Viņa dodas lejā pie upes, jo upe vienmēr piesaista dzīvniekus.

Viņa ātri to šķērso, jo nepatīk būt atklātā vietā.

Zāles ir garākas otrā pusē. Viņa var būt diskrētāka.

Leopardi nevar paskriet tik ātri kā gepardi.

Viņiem jāpaļaujas uz pielavīšanos, kad medī upuri.

Viņa to pārsteidz. Trusim nebija izredžu.

Leopardu mātīt zina, ka citi dzīvnieki var nozagt viņas maltīti.

Tāpēc viņa uzkāpj kokā, lai mierīgi to notiesātu.

Ēdiens nav viss. Plēsējiem ir arī jādzer.

Bara lauvenes ir apstājušās pie ūdens peļķes.

Bet tās tāpat ir uzmanīgas, jo sargā vairākus mazuļus.

Viena lauvene ierauga, ka tuvojas vientuļš bifelis.

Izskatās, ka mierīgi klaiņo.

Bet lauvene zina, ka bifeļi ir neparedzami

un var nepatikt, ka tuvumā ir kaķi.

It īpaši, ja jutīs lauvu mazuļu ievainojamību.

Viņa uzsāk piesardzīgu iešanu prom.

Viņas suga valda pār savannu, bet tas nav iemesls, lai būtu pārgalvīgi.

Kad ir drošā attālumā, viņi var atpūsties.

Tikmēr atgriežas Doa ar jaunu topi.

Perfektā laikā.

Lauvene grib pabarot savus mazuļus. Pat, ja tas nozīmē zagt medījumu.

Lauvai nekas nepaliek.

Bet viņš neuzstāj. Pierādījums, ka priecājas, ka mazuļi ēd.

Doa zina, ka lauvenes dara daudz, lai rūpētos par mazuļiem.

Tas ir balanss, kas nodrošina bara izdzīvošanu.

Mierā sadzīvo vairākas paaudzes lauvu.

Jaunākie mazuļi, kuri vēl zīd mammu,

aug lielāki piena dēļ.

Vai viņiem nepatiktu pievienoties vecākiem,

kuri iekožas svaigā gaļā?

Kad laiks mazuļiem zīst,

kā mēs varam neapbrīnot šos bezbailīgos plēsējus?

Viņi mazuļu audzināšanā iztērē tik daudz rūpju.

Kad pienāk vakars,

kad savannā visu dienu notikusi cīņa par dzīvību un nāvi,

kā mēs varam neredzēt harmoniju, kas ir plēsējiem?

Viņiem ir svarīga loma sugu populāciju regulēšanā.

To var panākt tikai lieli gaļēdāji.

Lai arī daba dažreiz mums liekas nežēlīga,

to nevar salīdzināt ar lietām, ko mēs nodarām dabai.

Dažreiz pat to nenojaušot.

Gepardiem, leopardiem un lauvām draud izmiršana.

Viņi izdzīvo tikai noteiktos apstākļos, parkos

un rezervuāros, ko mēs atvēlām viņu sargāšanai no malumedniecības.

Jaunā lauvu mazuļu paaudze liekas bezrūpīga un neaizsargāta.

Jau tagad ir atslēga Āfrikas savvaļas dzīvnieku līdzsvaram nākotnē.

Mēs varam tikai cerēt, ka šie plēsēji turpinās valdīt

pār pēdējām nesabojātajām Zemes teritorijām.

Tulkoja: Ailenda Bulindža Iyuno-SDI Group